Pirmā lekcija

1. Socioloģija

Zinātniska pieeja sabiedrības izskaidrošanā

2. Piecas pieejas sociālajiem faktiem

Demogrāfiskā, psiholoģiskā, kolektīviskā, savstarpējo attiecību, kultūras;

3. Socioloģiskās izpētes divi līmeņi:

Mikrolīmenis un makrolīmenis

4. Mikrosocioloģijas teorijas;

Simboliskais interakcionisms, sociālo lomu teorija;

5. Makrosocioloģijas teorijas;

Funkcionālisms, konflikta teorija;

6. Socioloģiskais pētījums;

Hipotēze, apgalvojums par faktu sakarībām;

Teorija, savstarpēji saistītu hipotēžu sistēma;

7. Socioloģisko datu ieguve;

Izlases pētījums, ģenerālais un izlases kopums;

Lauka pētījums;

Vēsturiskais pētījums;

Eksperiments;

8. Socioloģijas pielietojums un zināšanu nepieciešamība;

Valsts un privātās organizācijās;

Socioloģisko metožu pielietojums citās jomās;

Lēmumu pieņemšanai nepieciešamā informācija;

Novērtējums;

Socioloģijas zinātne

Kas ir socioloģija?

Viens no cilvēku izpētes veidiem;

Saprast cilvēku uzvedības dažādus aspektus:

-grupu veidošanos, karošanu, ticību, laulības, vēlēšanas, visus tos procesus, kuros cilvēki ir mijiedarbībā;

Socioloģija ir sabiedrības un sociālo attiecību zinātniska izpēte.

Socioloģijas zinātne

Zinātniska sabiedrības izpēte, ko nosaka:

-datu iegūšanas metodes;

-datu apstrādes metodes;

-socioloģijas teorijas un hipotēzes;

Kā atsevišķa zinātne socioloģija veidojusies pēdējos divos gadsimtos, mēģinot saprast un izskaidrot dažādās pārmaiņas sabiedrībā, kas bija saistītas ar rūpniecisko revolūciju, dažādu demokrātisku ideju attīstību.

-nabadzība, noziedzība, rūpniecisko pilsētu problēmas u.c.

Dažādi fakti

Bioloģiskie fakti: elpošana, ēšana, miegs;

Psiholoģiskie fakti: emocijas, mīlestība, naids;

Socioloģiskie fakti: draudzēšanās, darbs, cilvēku grupas;

Kas ir sabiedrība?

Kas ir kultūra?

AUGUSTE COMTE

1798 – 1857

Ogists Komts tiek dēvēts par socioloģijas pamatlicēju.

O.Komts pirmais mēģinājis ar zinātniskas metodes palīdzību pētīt sabiedrību.

O.Komts uzskatīja, ka ar zinātnes palīdzību var izskaidrot slēptus likumus, kuri vada visas sabiedrības.

Ðo pieeju O.Komts nosauca par Sociālo fiziku , bet vēlāk par SOCIOLOĢIJU.

O.Komts dzimis 1798.g. Francijā., O.Komtu iespaidojuši Francijas revolūcijas izsauktie sociālie un politiskie satricinājumi.

Savos darbos O.Komts asi kritizē Apgaismības laika metafiziskos pasaules uzskatus, kuri bija izplatīti pirmsrevolūcijas laika Francijā, un viņš centās izstrādāt sabiedrības izpētes racionālu pieeju, kuras pamatā būtu zinātniskas metodes, novērojumi un eksperimenti.

O.Komts cerēja, ka šī pieeja, saukta arī par pozitīvismu , nodrošinās praktisku pamatu jaunai un noturīgai sabiedrības iekārtai.

O.Komta pozitīvisma socioloģija sastāv no divām pamata koncepcijām: sociālās statikas un sociālās dinamikas.

Sociālā statika atklāj mijiedarbību starp dažādiem sociālajiem institūtiem. Komtaprāt, sabiedrībā tāpat kā dzīvā organismā, dažādās sastāvdaļas ir harmoniskā mijiedarbībā.

Sociālā dinamika atklāj sociālās izmaiņas, to procesus un likumsakarības. Sociālās dinamikas izpēte ir svarīga lai veiktu reformas vai saprastu dabīgās pārmaiņas sabiedrībā, kas rodas dažādu sociālo struktūru šķelšanās vai saplūšanas rezultātā.

O.Komts ir socioloģijas ideju pamatlicējs, no kurām viena ir zinātnisku metožu pielietojums sabiedrības izpētē un zinātnes praktisks pielietojums veicot sociālas reformas.

Piecas dažādas pieejas sociālo faktu izskaidrošanā

1. demogrāfiskā

demogr. Pēta iedzīvotāju dzimstību, mirstību, migrāciju, dažādu vecuma grupu proporcijas u.c.

2. psiholoģiskā

psih. Pievēršas cilvēkam kā personībai, un no tā izrietošo izturēšanos un attieksmi;

3. grupu, kolektīviskā

cilvēku attiecības grupā, grupas ietekme uz indivīdu uzvedību;

4. savstarpējās attiecības, lomu pieeja

cilvēku attiecībās mijiedarbību nosaka tas, kādas ir viņu lomas. Par lomu tiek saukta izturēšanās, kura tiek sagaidīta no cilvēka, kurš ieņem zināmu pozīciju;

5. kulturoloģiskā

analizējot izturēšanos, pamatojoties tādos kultūras elementos, kā sabiedriskā kārtība tās rakstītajos un nerakstītajos likumos; sabiedrībā pieņemtās vērtības, kas tiek analizēti kā cilvēkus un grupas ietekmējoši faktori.

Socioloģija un citas sabiedriskās zinātnes

Socioloģija kā sabiedriska zinātne, kura pēta cilvēku uzvedību un sabiedrisko institūtu funkcionēšanu, ir radniecīga ar citām zinātnēm:

Ekonomika

Resursi, ražošanas, sadales un patēriņa attiecības

Ekonomika pēta, piem., pirktspēju;

Socioloģija – pirkšanas paradumus;

Politika

Politikas zinātnes centrā ir vara,

Politoloģija – varas funkcionēšanas mehānismi;

Socioloģija – attieksme pret varu sabiedrībā;

Psiholoģija

Indivīda kā personības izturēšanās;

Socioloģija – indivīda kā grupas locekļa izturēšanās;

Antropoloģija

Pēta cilvēku paradumus, rituālus un tradīcijas, g.k. dažādas noslēgtas kopienas un sabiedrības;

Makrosocioloģijas teorijas

Sabiedrības izpēti varam nodalīt divos līmeņos:

mikrosocioloģijas , kura vairāk pēta cilvēku ikdienas dzīves norises, interakciju un mijiedarbību. Mikrosocioloģijas pētījumi ir tādās jomās kā indivīdu izturēšanās un motīvi u.c.

Mikrosocioloģijā ietilpst sociālo lomu teorija, etnometodoloģija, simboliskais interakcionisms.

Makrosocioloģija koncentrējas uz to izturēšanās modeļu izpēti, kas palīdz izprast sabiedrības būtību, tādas struktūras sabiedrībā, sabiedrības institūtus, kā ģimene, izglītība, reliģija, politiskā un ekonomiskā iekārta. Makrosocioloģijas pamatā ir divas teorijas: funkcionālisms un konfliktu teorija.

Funkcionālisms

Sabiedrība kā dzīvs organisms

Sabiedrības skatījums no funkcionālisma viedokļa radies XIX.gs.

Funkcionālisma pamatlicējs ir Herberts Spensers

Salīdzināja sabiedrību ar dzīviem organismiem, līdzīgiem cilvēka ķermenim, kurā katram orgānam ir savas noteiktas funkcijas dzīvības procesu uzturēšanai, un kuri savā starpā saistīti kopējā sistēmā.

Funkcionālisms apskata sabiedrību kā organismu, kurš sastāv no dažādām daļām:

militārā; ekonomiskā, medicīnas, reliģijas u.c., katra no tām izpilda savas funkcijas.

Funkcionālisma virzienu attīstījis franču zinātnieks Emīls Dirkheims.

Viņa teorijas pamatā ir ideja, ka ja sabiedrību veido daudzas sastāvdaļas, no kurām katrai ir nozīme tās funkcionēšanā, tad sabiedrības parādības var izskaidrot, analizējot to funkcijas sabiedrības sistēmā.

Dirkheima teorija izskaidro visas sabiedrības parādības, t.sk. devianto uzvedību (novirzes no vispārpieņemtā, noziedzība)

Vēlākie funkcionālisma pārstāvji:

Talkots Parsons

Roerts Mertons

Kingsli Deiviss

Mūsdienu funkcionālisma pamatpostulāti:

1. Sabiedrība ir tās sastāvdaļu sistēma;

2. Sabiedrības sistēmas saglabā stabilitāti, jo tām ir savi iekšējās kontroles mehānismi;

3. Eksistē disfunkcijas, bet tās tiek pārvarētas vai asimilētas;

4. Izmaiņas parasti ir ar pakāpenisku, nevis revolucionāru raksturu;

5. Sociālā integrācija tiek panākta ar vienotas vērtību sistēmas vairākuma atbalstu;

Vērtību sistēma ir sabiedriskās sistēmas stabilitātes pamats. (Dārendorfs)

Konfliktu teorija

Konfliktu teorijas pamatā ir Kārļa Marksa darbi.

Kārlis Markss uzskatīja, ka sabiedrības pamatā ir klasu konflikts.

Klasu konflikts rodas tāpēc, ka cilvēki sadalās dažādās klasēs atbilstoši viņu ekonomiskajam stāvoklim.

Konfliktu teorijas pamatpostulāti:

1. Jebkuras sabiedrības galvenā iezīme ir vara, konflikts un apspiešana;

2. Sabiedrības struktūras pamatā ir vienas grupas vara pār otru;

3. Katrai grupai ir savas kopīgas intereses neatkarīgi no tā, vai to atzīst paši grupas locekļi; dažādu grupu intereses ir atšķirīgas un pretstatā vienas otrai;

4. Kad cilvēki apzinās savas kopējās intereses, viņi var izveidot noformētas apvienības, kā arodbiedrības un partijas;

5. Šķiru konflikts saasinās ja:

-gandrīz visa vara ir dažu cilvēku rokās, bet pārējiem nav gandrīz nekādas;

-tiem, kuri ir bez varas, tiek liegta iespēja to iegūt;

-cilvēkiem ir iespēja brīvi organizēt politiskās grupas;

Literatūra

Talkots Parsons

The Social system, 1951

Politics and social structure, 1969

Roberts Mertons

Social theory and social structure, 1957

Emīls Dārendorfs

Class and class conflict in industrial society, 1959

Mācību literatūra;

Neils Smelzers

Sociology, 1988

Kultūra

Kultūras būtība

Kultūra un socializācija

Kultūra un kontrole

Kultūras elementi

Starp kultūrām ir neskaitāmas atšķirības

- kaut vai salīdzinot ar Angliju (satiksme pa pretājo ielas pusi, cita valoda, uzvedība, ekonomiskie rādītāji u.c.)

Nav arī grūti orientēties šajās atšķirībās, tās saprast, jo likumsakarības ir ļoti līdzīgas.

Visām kultūrām piemīt kultūras universālijas , t.i. kopēji elementi

Dž.Merdoks izdala vairāk kā 60 kultūras universālijas.

Sports

Ķermeņa izdaiļošana

Kopīgs darbs

Izglītība

Apbedīšanas rituāli

Apdāvināšana

Viesmīlība

Asinsgrēks

Joki

Reliģijas rituāli

Seksuāli ierobežojumi

Darbarīku izgatavošana

Kāpēc pastāv kultūras universālijas?

Antropoloģijā ir arī uzskats, ka tie formējušies bioloģisku faktoru ietekmē: divi dzimumi, jaundzimušo bezpalīdzība, nepieciešamība pēc barības, siltuma, dzimuma attiecībām, iemaņu apgūšana u.c.

Grupas identitāte un kultūra

Kultūras sastāvdaļas

Kultūras četri elementi

1.Koncepts

2.Attiecības

3.Vērtības

4.Likumi

1.Kultūras koncepts, priekšstats par kultūru

Valoda glabā daudzus kultūras priekšstatus, tas ir veids, kā noteiktā sistēmā tiek saglabāta cilvēku pieredze.

Dažādās kultūrās pasaule ir organizēta atšķirīgi, atšķirīga ir jēdzienu ietilpība un apzīmējumi.

2.Attiecības

Kultūra ar jēdzienu palīdzību izdala kādas parādības no citu vidus un parāda saistības starp šiem jēdzieniem laikā, telpā un pēc nozīmes, pretstata dažādus jēdzienus vienu otram, nostāda cēloņa-seku sakarībā.

Katra kultūra noformē savu sistēmu, kas atbilst tās priekšstatam par jēdzienu sakarībām reālajā un pārdabiskajā pasaulē, piemēram saskaņā ar kristiešu uzskatu, dievs ir radījis pasauli un ir dažādi postulāti par to attiecībām.

3.Vērtības

Vērtības ir vispārpieņemta pārliecība par cilvēku dzīves mērķiem.

Vērtības ir pamatā tikumības principiem. Atšķirīgas kultūras var izvirzīt dažādas pamatvērtības, un katra sabiedriskā iekārta nosaka, kādas vērtības ir svarīgas, kādas ne.

4.Likumi

Likumi regulē cilvēku izturēšanos atbilstoši vispārpieņemtās kultūras noteiktajām vērtībām.

Likumi ietver aizliegumus, tie parāda sabiedrības vērtības un centienus kontrolēt to ievērošanu.

Kultūra satur priekšstatus, kuri izskaidro, kas eksistē, kas ir iespējams, kā attiekties pret to kas ir un kas ir iespējams, un ko un kā ar to darīt. (W Word Goodenough Goodenough, antropologs)

Visi iepriekšminētie kultūras elementi ir savstarpēji saistīti

W.Goodenough

Culture, language and society, 1981